Thevārpstagolfa nūja ir gara, konusveida caurule, kas savieno golfa spēlētāja rokas ar nūjas galvu. Lai gan pastāv simtiem dažādu dizainu, golfa vārpstas galvenais mērķis paliek nemainīgs: nodrošināt spēlētājam veidu, kā radīt centrbēdzes spēku, lai efektīvi ietriektu bumbu. Pareizi satverot, spēlētājs var sist bumbiņu tālāk un precīzāk, vienlaikus pieliekot mazāku spēku.
Vēsture[labot]
Agrīnās golfa nūjas bija koka vārpstas, visbiežāk izgatavotas no hikorija. Šīs vārpstas bija elastīgas un izturēja golfa šūpoles radītos spēkus, taču atšķirībā no modernajām, stingrākajām vārpstām to augstajai elastībai bija nepieciešama prasmīga šūpošanās, lai iegūtu konsekventus rezultātus.
Pirms 1935. gada hikorijs bija dominējošais materiāls vārpstu ražošanā, taču lielākajai daļai golfa spēlētāju to bija grūti apgūt, kā arī tas bija diezgan trausls. Tērauds kļūs par visuresošu izvēli gandrīz divdesmitā gadsimta otrajā pusē. Lai gan tas ir smagāks par hikoriju, tas ir daudz spēcīgāks un konsekventāks savā izpildījumā. Pirms tērauda, spēlētājam bija nepieciešamas nedaudz atšķirīgas šūpoles katrai vārpstai, ņemot vērā raksturīgās neatbilstības Hikora vārpstām. Grafīta vārpstu pirmo reizi tirgoja 1970. gadā PGA preču izstādē, taču to plaši izmantoja tikai -1990 gadu vidū, un tagad to izmanto gandrīz visās koksnēs un dažos dzelzs komplektos kā grafīta vārpstu oglekļa šķiedras kompozītu. lepojas ar palielinātu elastību, kas nodrošina lielāku nūjas galvas ātrumu, uz nedaudz mazākas precizitātes rēķina lielāka griezes momenta dēļ. Tēraudu, kam parasti ir mazāks griezes moments, bet mazāk elastīgs nekā grafīts, daudzi joprojām dod priekšroku dzelžiem, ķīļiem un putteriem, jo šie nūjas uzsver precizitāti attālumā.
Grafītsšahtas sāka parādīties divdesmitā gadsimta beigās. Grafīta vārpstu izgudroja Frenks Tomass 1969. gadā, strādājot par galveno projektēšanas inženieri uzņēmumā Shakespeare Sporting Goods, sadarbībā ar Union Carbide. Oriģinālās grafīta vārpstas, ko ražoja Shakespeare Sporting Goods, bija uztītas ar pavedienu, tām bija ārkārtīgi konsekventas īpašības un tās bija ārkārtīgi dārgas. Turpmākajām lētākajām grafīta vārpstas versijām, kas tika apvilktas ar karogu, ko pēc vairākiem gadiem ieviesa citi ražotāji, bija pretrunīgas īpašības, un tāpēc profesionāļi un prasmīgi amatieri sākotnēji bija skeptiski pret jauno tehnoloģiju salīdzinājumā ar tēraudu; tomēr tehnoloģiju sasniegumi, ko izstrādājis Brūss Viljamss, inženieris, kas strādā ar kompozītmateriālu uzņēmumu Ohaio štatā, galu galā mainīja šo priekšstatu. Grafīta vārpstas tagad ir izplatītākas nekā tērauda.
Dizains[rediģēt]
Vārpstas diametrs pie roktura ir aptuveni 0,58 collas/14,7 milmetri, un garums ir 35-48 collas/89–115 cm. Vārpstas sver no 45 līdz 150 gramiem atkarībā no materiāla un garuma.
Grafītsvārpstas ir austas no oglekļa šķiedras un parasti ir vieglākas nekā tērauda vārpstas. Grafīta vārpstas kļuva populāras amatieru vidū, jo vieglāks svars palīdzēja palielināt nūjas galvas ātrumu. Oglekļa šķiedra arī izkliedēja dažas dzēlīgās vibrācijas, ko izraisīja slikti sitieni.
Mūsdienu kompozītmateriālu vārpstām ir trīs šķiedru tinumu slāņi, kas nodrošina ievērojamu stingrību un, savukārt, veiktspēju.
Vārpstas tiek kvantificētas vairākos dažādos veidos. Visizplatītākā ir vārpstas flex. Vienkārši vārpstas flex ir apjoms, ar kuru vārpsta salieksies, kad tā tiek novietota zem slodzes. Stingrāka kāta nelocīsies tik daudz, un tam ir nepieciešama lielāka jauda, lai pareizi saliektos un "sitautu" cauri bumbiņai (kas rada lielāku nūjas ātrumu trieciena laikā, lai sasniegtu lielāku attālumu), savukārt elastīgāka kāta sitīs ar mazāku jaudu, kas nepieciešama labākai darbībai. attālums lēnākā šūpošanā, bet var griezties un pārmērīgi izlocīties, ja šūpo ar pārāk lielu jaudu, izraisot galvas nekustīgumu, tādējādi samazinot precizitāti. Lielākā daļa vārpstu ražotāju piedāvā dažādus lokanus. Visizplatītākie ir: L (dāma), A (mīksts regulārs, vidējais vai vecākais), R (parastais), S (stīvs) un X (tūris stingrs, īpaši stingrs vai spēcīgs). Parastā lokanā vārpsta parasti ir piemērota tiem, kuriem ir vidējais galvas ātrums (80-94 jūdzes stundā), savukārt A-Flex (vai vecākais kāts) ir paredzēts spēlētājiem ar lēnāku šūpošanās ātrumu (70-79 jūdzes stundā). un stingrākas vārpstas, piemēram, S-Flex un X-Flex (Stiff un Extra-Stiff vārpstas) ir rezervētas tikai tiem spēlētājiem, kuru šūpošanās ātrums pārsniedz vidējo, parasti virs 100 jūdzes stundā (160 km/h). Daži uzņēmumi piedāvā arī "stīvu-regulāru" vai "stingru" flexu spēlētājiem, kuru nūjas ātrums ir parastā vārpstas (90-100 jūdzes stundā) augšējā diapazonā, ļaujot golfa spēlētājiem un klubu veidotājiem precīzi noregulēt elastību spēcīgāks amatieru līmeņa spēlētājs.
Sitieniem ārpus centra, nūjas galva griezes momenta rezultātā sagriežas, samazinot precizitāti, jo nūjas seja nav vienāda ar spēlētāja nostāju trieciena brīdī. Pēdējos gados daudzi ražotāji ir ražojuši un tirgojuši daudzas zema griezes momenta vārpstas, kuru mērķis ir samazināt nūjas galviņas sagriešanos trieciena laikā, taču tās mēdz būt arī stingrākas visā garumā. Pavisam nesen daudzi zīmoli ir ieviesuši vārpstas ar stingru galu. Šīs vārpstas nodrošina tādu pašu elastību visā vārpstas daļā, lai sasniegtu "pātagu", kas nepieciešama, lai pareizi virzītu bumbu, bet ietver arī stingrāku galu, kas krasi samazina sānu griezes momentu, kas iedarbojas uz galvu.
Visbeidzot, vārpstas tiek kvantificētas pēc to "sitiena punkta", kas ir punkts uz vārpstas, kurā ir vislielākā elastība. Tie parasti tiek definēti kā "zems sitiens", "vidējs sitiens" un "augsts sitiens", taču atšķirība starp tiem ir tikai dažas collas. Vārpstas ar zemu sitienu visvairāk izliecas vietā, kas ir tuvāk nūjas galam, kas izraisa mazākas vārpstas locīšanās un rada lielāku palaišanas leņķi. Jo augstāks sitiena punkts, jo zemāks palaišanas leņķis. Tā kā sitiena punkts ietekmē arī vārpstas izliekumu, to var izmantot, lai precīzi noregulētu vārpstas izliekumu atbilstoši spēlētāja individuālajam šūpošanas tempam.
Plaši ignorēts kā nūjas daļa, daudzi uzskata, ka vārpstas ir modernās nūjas galvas transmisija. Pašreizējās grafīta vārpstas sver ievērojami mazāk nekā to tērauda līdzinieki (dažreiz sver mazāk par 50 gramiem piedziņas vārpstai), ļaujot izgatavot vieglākus nūjas, kuras var šūpot ar lielāku ātrumu. Kopš 1999. gada darbības šahtas ir integrētas klubu veidošanas procesā. Šīs vārpstas ir izstrādātas, lai atbilstu konkrētiem kritērijiem, piemēram, lai bumbiņu palaistu augstāk vai zemāk vai lai pielāgotos spēlētāja šūpošanās laikam, lai noslogotu un izkrautu vārpstu pareizajos šūpošanās brīžos, lai iegūtu maksimālu jaudu. Ja agrāk katrai nūjai varēja būt tikai viens kāts, šodien nūjas uzgaļi var būt aprīkoti ar desmitiem dažādu kātu, radot potenciālu, lai vidusmēra golfa spēlētājs būtu daudz labāk piemērots.
Raksturlielumi[labot]
Materiāls – parasti tērauds vai grafīts/oglekļa šķiedra. Ar minimāliem panākumiem piedāvāti eksotiskāki materiāli.
Flex — vārpstas elastības mērs. Šis rādītājs ir relatīvs un dažādiem ražotājiem atšķiras. Visbiežāk minētas terminosregulāri (R), stīvs (S), īpaši stīvs (X), vecākais(A), vaidāmas (L).
Kick Point — punkts visā vārpstas garumā, kur tas paredzēts saliekties. Atsevišķi vārpstu modeļi ir izstrādāti tā, lai tie saliektos dažādos punktos. Parasti sitieniem, kas atrodas tuvāk nūjas satvēriena galam, ir tendence radīt zemākus sitienus, kas griežas zemāk. Sitiena punkti, kas atrodas tuvāk nūjas galvai, mēdz radīt augstākus palaišanas un augstākas griešanās sitienus.
Garums un svars — šie mainīgie tiek izmantoti, lai pielāgotu golfa nūju konkrētam spēlētājam. Vārpstas garumu var mainīt, lai tie atbilstu dažāda auguma golfa spēlētājiem. Golfa vārpstas tiek ražotas dažādos svaros, lai tās būtu piemērotas jebkura prasmju vai spēka līmeņa spēlētājiem.
Visu laiku parādās jauni draiveri ar jaunām koncepcijām par to, kā tās konstrukcijai vajadzētu likt jums trāpīt tālāk, taču tas tā nav. Tas viss nonāk līdz vārpstai. Šahta ir 80 procenti no nūjas un var uzlabot jūsu attālumu par 20 jardiem. Ir svarīgi izvēlēties pareizo pielāgošanu, lai jūs redzētu vēlamos rezultātus.